INTERVIJA PĀRPUBLICĒTA NO VIETNES SPORTAPILS.COM

Raimonds Feldmanis šobrīd lielākajai daļai sporta līdzjutēju asociējas ar 3×3 basketbola izlasi, kur viņš pēdējos gados ir darbojies kā treneris. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka Feldmanis ir nodevies tikai šim sporta veidam. Nav aizmirsts arī par klasisko groza bumbu, turklāt patiesībā darbošanās šajā lauciņā aizvien viņam aizņem lielāko daļu laika.

“Sporta pils” aicināja Feldmani uz sarunu, kurā uzsvars ir likts uz visu, kas nav saistīts ar 3×3. Kā noslēdzās viņa spēlētāja karjera un iesākās trenera, kam ir iziets cauri šajā laikā un kādi ir Feldmaņa nākotnes plāni – par to visu materiāla turpinājumā.

Iesākumā, lūdzu, pastāsti par savu profesionāla spēlētāja karjeru – spilgtākos mirkļus un kā tā noslēdzās?

Spilgtākais mirklis noteikti bija Latvijas Basketbola līgas (LBL) čempionu tituls 2010. gadā ar “Barons” komandu. Bijām lielisks kolektīvs un, manuprāt, tieši komandas saliedētība bija galvenais faktors, kāpēc uzvarējām. Jo mēs pavisam noteikti nebijām favorīti, ja skatās uz sastāviem “uz papīra”. Es arī neteiktu, ka mums bija vājš sastāvs. Ierindā bija Vejinmi Efedžuku, Ivars Timermanis, Uvis Helmanis, Aigars Vītols un Rinalds Sirsniņš un, protams, Agnis Čavars. Vienkārši daudzi spēlētāji komandai pievienojās vai nu neilgi pirms sezonas vai tās laikā dažādu iemeslu dēļ. Vienam pēdējā brīdī atteica līgumu citviet, citam trauma. Un jāatceras, ka tas bija, ja tā varam to saukt, “pēc krīzes basketbols”. Kad “zelta laiki” ar pilnu “Arēnu Rīga” bija pavisam nesena pagātne, un visām vienībām budžeti bija samazinājušies.

Un kedas uz nagliņas kārt sanāca diezgan ātri…

Pats noslēdzu profesionāļa karjeru pēc 2011. gada. Sanāk, ka tobrīd man bija 29. Jā, tas ir salīdzinoši ātri, bet biju jau piedzīvojis divus krustenisko saišu plīsumus, turklāt operēti bija abi ceļi. Bija arī citas traumas. Un jāteic, ka tolaik medicīna un atjaunošanās procesi, iesildīšanās, atsildīšanās, vingrošana, dziļo muskuļu trenēšana un citas lietas, kas mūsdienās ir norma, es teiktu, ka tam netika pievērsta tik liela uzmanība un nebija vēl tik daudz zināšanu par to visu. Nebija izveidojies šis kults. Tas balstījās vairāk uz pašu spēlētāju individuāli – cik viņš pats to dara, un cik lielu uzmanību tam pievērš. Nezinu, vai tā bija mana neizdarība vai citu nezināšana, bet neizgāju tam cauri pilnu ciklu un tāpēc pēc katras traumas vienmēr gāja grūti ar atjaunošanos.

Pirmo reizi ceļa krusteniskās saites pārrāvu 2004. gadā, spēlējot Gulbenes “Bukos”. Tas notika sezonas beigās un nākamo bija plānots uzsākt kā savainotajam spēlētājam. Un tajā brīdī treneris Agris Galvanovskis mudināja mani palīdzēt Gulbenē trenēt bērnus. Sākumā man šī doma īsti pie sirds negāja. Pie sevis domāju – nē, es taču esmu basketbolists, profesionālis un turēšos pie tā. Bet piekritu un sāku ar to nodarboties un noķēru sajūtu, ka īstenībā man to patīk darīt. Otro reizi tā pati trauma ar mani notika 2006. gadā un tad jau bija iestaigāta taciņa – trenēt bērnus. Paralēli tam mans tēvs ir basketbola treneris, kurš mani aicināja uz nometnēm un pašam darboties, vienlaikus tā bija arī iespēja papildus nopelnīt kādu naudu. Protams, ne lielu, bet tomēr. Kas gan nebija izšķirošais faktors.

Un arī pēdējos divos gados “Baronā” vasarās mani uz nometnēm aicināja Uvis Helmanis, kurš arī palēnām domāja par trenera karjeru. Būtībā bija tā – šajos atsevišķos posmos darbā ar bērniem parādījās pirmās indikācijas, kad es sevi noķēru pie domas, ka varētu izvēlēties trenera ceļu. Man patika atgriezeniskā saite, kad ieguldi sevi un dod artavu viņiem ilgtermiņa procesā. Un 2011. gadā pirms sezonas man bija mikro traumas un jau domāju, ko darīt. Bija piedāvājumi no Kazahstānas, arī Vācijas, bet kopā ar ģimeni turp nevēlējos doties. Un novembra mēnesī sapratu – es gribu būt treneris! Un tad padarījās iespēja strādāt par treneri “Turībā”, par ko liels paldies, kā arī palīdzēju tēvam ar jauniešiem.

Un nonācu pie secinājuma – kā spēlētājs tu esi egocentrisks. Pirmais, ko pēc spēles skaties, tā ir sava ailīte statistikā. Savukārt pēc spēlēm, kur esi treneris, tu šo adrenalīnu pareizini ar 12. Tu domā – kāpēc Pēteris nospēlēja slikti, kāpēc Jānis labi, kāpēc Andrim negāja, u.t.t. Notiek daudz padziļinātāka spēles analīze. Un tas mani ļoti uzrunāja. Pirms tam taustījos kā spēlētājs, bet ar laiku atskārtu, ka neapzināti dzīves ceļš mani vienmēr vedis pretī trenera arodam. Un kad es to pats sev akceptēju, tad viss arī aizgāja.

Kad, tavuprāt, bija tas izrāviens, kad tevi sāka respektēt kā treneri? Pieņemsim, kad uzticēja strādāt ar kādu no jauniešu izlasēm.

Nezinu vai var izcelt tādu vienu konkrētu periodu. Vienmēr esmu bijis atsaucīgs un enerģisks vietās, kur es varu mācīties, apgūt ko jaunu vai kādam palīdzēt. Tagad atskatoties liekas, kā es to visu uzspēju – ja kāds vēlējās individuāli pēc treniņa ar mani pastrādāt, es nekad neatteicu. Veltīju daudz laika tam un jāsaka paldies ģimenei, kas atbalstīja un neteica, ka kāpēc neesmu vēl mājās (iesmejas).

Kad esi jauns treneris, tu centies ķert katru iespēju. Būt aktīvs visur. Protams, nebija tā, ka nekad nebiju noguris vai man ļoti patika septiņas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram pavadīt zālē, bet ar to dzīvoju. Biju ļoti aktīvs, daudzviet devos uz pasākumiem kā brīvprātīgais, mācījos no katra, kur varēju, un tas atmaksājās – 2013. gadā pirmo reizi tiku strādāt ar kādu no izlasēm. Tā bija U20, kur galvenais treneris bija Artūrs Štālbergs. Bijām spēlējuši viens pret otra komandām jaunatnes līgā, viņš mani ievēroja un uzaicināja pievienoties.

Un pārējais ir vēsture – sudraba medaļa EČ finālturnīrā!

Jā! Te arī neko jaunu nepateikšu – visa panākuma pamatā bija saliedēts kolektīvs un tāpēc arī daudzas citas lietas sakrita mums veiksmīgi. Protams, bija arī meistarīgi izpildītāji, bet noteikti nebijām starp favorītiem tajā turnīrā.

Ar jauniešu izlasēm tev pieredze ir liela – kopā esi piedalījies vai nu kā galvenais, vai kā asistents, piecās. Pastāsti, lūdzu, ko tu redzi citu Eiropas valstu jauniešos? Kā un ar ko viņi atšķiras no mūsējās jaunās paaudzes?

Globāli skatoties, protams, katrai nācijai ir kādas savas iezīmes. Latvijā ir tā – kad ir vairāk talantīga izlase, tad, protams, ir vieglāk strādāt un veidot stratēģiju un pārējo. Savukārt mazāk talantīgai tas kaut kādā veidā jākompensē, piemēram, dodot lielāku informācijas apjomu, jo citreiz iepriekšējās sagataves nav tādā līmenī, lai to absorbētu. Vai teiksim, ka ir vājāka tehniskā sagatavotība. Tad trenerim ir jādomā. Jo basketbolā ir tā – ir spēlētāji un tad pakārto trenera filozofijai, bet ja spēlētāji nav tik meistarīgi, tad taktika ir jāpielāgo viņiem – spēlētāju sapratnei un tehnikai.

Esi arī daudz stažējies pie spēcīgiem Eiropas klubiem – redzējis gan lielās, gan jauniešu komandas treniņus. Pastāsti, kā tev radās tāda iespēja vispār aizbraukt?

Pirmā pieredze bija 2015. gadā Bilbao, kad tur spēlēja Dairis Bertāns, bet galvenais treneris bija Sito Alonso. Tā kā iepriekš biju spēlējis Spānijā, bija nelielas valodas zināšanas un pazīšanās. Centos tur nonākt caur draugiem un paziņām. Tā bija mana individuāla iniciatīva. Kad atbraucu uz Bilbao, mans CV jau stāvēja uz galda. Un interesanti, ka viens no trenera asistentiem savulaik bija mani gribējis ņemt kā spēlētāju savā komandā, bet beigās kaut kas nojuka – pietrūka naudas vai kas, bet nu fakts. Savukārt Sito Alonso mani atcerējās no 2013. gada U20 EČ, kur spāņus uzvarējām divas reizes.

Un tā arī viss aizgāja. Bilbao atkal iepazinos ar citiem treneriem, kas vēlāk palīdzēja stažēties “Valencia” un “Fuenlabrada” sistēmās. Līdz šogad tiku pie iespējas stažēties Spānijas izlasē, kad viņiem bija sasaukums Kordobā. Tāpat esmu bijis arī Stambulas grandos “Anadolu Efes” un „Fenerbahce”, kā arī Belgradā uz „Crvena Zvezda” un „Partizan” vienā vai otrā formātā. Visam noteikti palīdzēja arī izietā FIBA jauno treneru skola, kas atkal deva papildus kontaktus un iespējas meklēt tālāk. Kā saka, tas ir tāds “netvorkings” (networking).

Un kā lai aizmirst pieredzi NBA Vasaras līgā Ņuorleānas „Pelicans” komandā. Turklāt esi bijis tur divas reizes pēc kārtas! Padalies, lūdzu, par šo pieredzi.

2017. gadā varu pateikt, ka tas bija komandas darbs. Gāju uz to ilgtermiņā un jāsaka lielu paldies „VEF Skolai” vadībai, it īpaši Mārtiņam Lauvam. Protams, ka jebkurš treneris vēlētos tikt pie tādas iespējas. Jā, savā ziņā palīdzēja arī veiksme. Kas interesanti – „Pelicans” par mani ievāca informāciju. Tāpat kā par jebkuru spēlētāju pirms drafta. Prasīja spēlētājiem, ar kuriem iepriekš biju strādājis, lai saprastu, kāds cilvēks esmu. Beigās atsauksmes acīmredzot bija labas un viss izdevās.

Savukārt nākamajā sezonā jau tās laikā aktīvi komunicēju ar „Pelicans” pārstāvjiem un vienā no sarunām ar ģenerālmenedžeri nekautrējos painteresēties par iespēju atkārtoti aizbraukt. Un tiku atalgots! Ja pirmajā reizē vēl var teikt, ka kāds palīdzēja tur tikt, tad otrajā es uzskatu, ka tas bija mana pirmās vasaras darba novērtējums, kas bija pozitīvs. Jau ierodoties Ņuorleānā, mani sagaidīja silti. Jā, bija nomainījušies treneri, bet darba ritējums neatšķīrās – kolektīvs bija saliedēts un arī es to atceros kā lielisku pieredzi. Tādā līmenī gūt pieredzi ir kaut kas neatsverams, jo ir iespēja mācīties no labākajiem, tostarp Ainara Bagatska otrajā gadā. NBA Vasaras līgā ir iespēja nodibināt jaunus kontaktus, kas var palīdzēt nākotnē. Un vienlaikus dot savu ieguldījumu arī esošajā darba procesā un it īpaši spēlētājiem, ko es arī darīju, palīdzot viņiem individuālajā darbā. Varētu teikt, ka tas bija mans pamatuzdevums. Un, neskatoties uz to, ka visi viens otram ir konkurenti, neviens nepārkāpa robežas. Treniņos visi darbojās ar pozitīvu sportisko agresivitāti, kas ļoti labi pārnesās arī uz spēlēm. Kopumā varu teikt tikai pozitīvus vārdus par iegūto pieredzi un noteikti pie iespējas uz turieni dotos atkārtoti.

Esi bijis arī Deividsonas universitātē.

Jā, pirms diviem gadiem aptuveni. FIBA treneru skolas absolventiem bija iespēja iegūt stipendiju un aizbraukt uz ASV, kur varēja iepazīties ar koledžas basketbolu. Izgāju cauri konkursam un nokļuvu tur. Tajā skolā pirmo nedēļu vairāk mācījāmies analītiku, pēc kā tevi sūta stažēties uz kādu no koledžas komandām uz četrām nedēļām un jāturpina pildīt mājas darbi un mācīties. Tas bija laiks, kad iepazinu „zoom” aplikāciju (iesmejas).

Ar šo komandu ceļoju līdzi uz pirms sezonas spēlēm, skatījos treniņus un vispār koledžu basketbola pieredze man bija kas jauns un interesants. Redzēt to visu no iekšienes. Tad te ir jāteic, ka tiešām ASV tas ir pavisam citā līmenī. Universitātēm pastāv galvenā trenera izstrādātās programmas, pēc kuras arī vadās. Katrai komandai tie ir savi noteikumi un visi spēlētāji to ļoti ciena. Treniņu process, attieksme, proti, kā palīdz viens otram, kā komunicē, un citas lietas. Tur tiek pildīta ne tikai sportiskā funkcija, bet savā ziņā arī sociālā, gatavojot lielajai dzīvei. Iemācot disciplīnu, darba tikumu un vērtības.

Protams, ka tiešs salīdzinājums ar ASV Latvijas gadījumā nebūs korekts, bet kas pietrūkst pie mums, lai attīstītu studentu basketbolu? Savulaik LBL bija „tīras” studentu komandas kā „Turība” un LU, tagad, teiksim, pusotra. Latvijā trūkst spēlētāju resursu, sistēmas vai mūžīgais stāsts – nauda?

Noteikti finansējums. Resursu, it īpaši vietējai līgai, varētu atrast un ar to pietiekami efektīvi var darboties. Ar ko strādāt ir. Arī ir treneri, kuri to var darīt. Pietrūkst komunikācijas un sistemātika. Jauniešu izlasēs ir spēlētāji, kuriem teorētiski ir dotumi, lai tiektos uz profesionālo basketbolu, bet viņi izvēlas citu ceļu. Ir arī tādi, kuri saka „es gribu spēlēt basketbolu”, bet vajadzētu vairāk pievērsties mācībām. Ir dažādi, bet visa pamatā ir komunikācija un kvalitatīva atlase. Jo skaidrs, ka arī izveidojot studentu komandu tu neizaudzināsi visus 12, 15 spēlētājus tālāk uz ārzemēm vai pat LBL komandām.

Ir arī čaļi, kas aizbrauc uz Itālijas vai Spānijas zemākajām līgām, bet tur pazūd. Protams, ja ir kāda iespēja, tā vienmēr jāizmanto, bet jāskatās arī reāli. Vienlaikus nav man vienas pareizas atbildes, kā ir labāk. Pieņemsim, ja esi Latvijā kaut vai vidēji talantīgs spēlētājs, par tevi parūpēsies. Jo esi vietējais un klubs ir ieinteresēts tevī ieguldīties, lai tu izaugtu un vēlāk nestu dividendes pašam klubam. Tikmēr ārzemēs, kad esi vidēji talantīgs, kļūsti vienkārši par daļu no „gaļas mašīnas”, jo tādu pie viņiem ir ļoti daudz. Ja esi ārzemnieks, kurš ir vienā līmenī ar vietējo, kuru tajā brīdī pabīdīs tālāk? Skaidrs, ka vietējo. Jo iespējas jau arī mūsējiem tur tiek dotas, bet bieži, manuprāt, nostrādā tieši šis faktors.

Jaunās LBS vadības viens no pamata mērķiem ir palielināt jaunatnes treneru algas. Dzirdam tikai – algas, algas, algas… Bet kāpēc tiek maz tiek runāts par kvalitātes celšanu treneriem? Turklāt daudzi vecās paaudzes treneri drīz ies pensijā. Kas nāks vietā? Kā tu redzi šo jautājumu?

Manuprāt, jebkurā profesijā ir tā – lai to darītu, ir jābūt „iekšā” darbā par visiem 100%. Ne tikai interesei, bet dzīvot ar to. Man liekās, ka tā ir pareizā recepte. Mākslīgi veidot štata vietas un taisīt jaunos trenerus arī nebūtu labi. Jāstrādā ar tiem, kas to ir gatavi uztvert kā sirdslietu un tiešām tam nodoties. Savukārt par tālāku izglītošanos, personīgi esmu sastapies, ka ļoti daudzi šobrīd ir aktīvi un interesējas. Prasa papildus padomus, cenšas mācīties. Tostarp arī runa ir par pieredzes bagātākiem treneriem, jo viņi jūt, ka jaunie treneri iet uz priekšu, nosacīti vecajiem arī ir vēlme iet līdzi laikam. Mēs katrs varam mācīties viens no otra gan jaunā paaudze, gan vecākā paaudze – tā ir recepte. Manā ieskatā ledus ir iekustējies un treneru vēlme pilnveidoties pašiem ir augusi pēdējos gados.

Esi strādājis ar jauniešiem Latvijā un skatījies kā to dara Spānijā. Iezīmē, lūdzu, atšķirības treniņu metodikā, uz ko tiek likti uzsvari, u.t.t.? Jo viens ir redzēt gatavu “produktu” jauniešu čempionātos laukumā, cits ieskatīties kā viņi uz šīm spēlēm gatavojas.

Uz mani lielu iespaidu atstāja tas, kā spēlēja spāņu jauniešu izlases, kur uzsvars tiek likts uz agresīvu aizsardzību, ātru spēles tempu, var teikt “dribble and drive offense”, kaut gan arī sadarbības viņiem ir daudz. Principā to pašu var novērot arī treniņu procesā. Viens vārds – intensitāte. Treniņš ir stundu un 15 minūtes un precīzi izplānots. Bet tas ir ļoti kvalitatīvs. Balstīts uz sacensībām, agresivitāti. Galvenais moto principā ir viens – mēs trenējamies tā, kā gribam spēlēt! Otra specifika, ko redzēju, ka visos metienu uzdevumos tiek izmantotas pēc iespējas vairāk bumbas. Lai treniņa laikā katrs spēlētājs izpildītu tos maksimāli daudz, reizēm pat mākslīgi. Tad prasīju vietējiem treneriem, kāpēc tā. Un man atbildēja, ka treniņa laiks ir ierobežots, tāpēc. Un te jāsaka, ka arī Spānijā ne visām sporta organizācijām katrai ir sava bāze ar neierobežoti pieejamu zāli.

Cenšos šo to ielikt arī savējos audzēkņos, bet, protams, tu nekad nevari izdarīt vienkārši “copy – paste” un tas strādās. Veidot savu basketbola filozofiju. Mēs, latvieši, esam paši par sevi mentāli mierīgāki. Jāskatās arī uz tehniskajām īpašībām un loģiski arī uz resursu. Kāds ir pieejams, ar tādu jāstrādā, un jācenšas no tā izspiest maksimumu, tāpēc vienas formulas nekad nebūs. Ir nianses, kuras cenšos paņemt sev, ir kurām nepiekrītu, bet tas ir normāls darba process.

Minēji, ka mēs, latvieši, esam nedaudz mierīgāki. Ir lielas atšķirības mentalitātē, un no kurienes tā rodas?

Es uzskatu, ka lielākā atšķirība ir tā, ka, lai tiktu Spānijas izlasē, ir jāiziet cauri daudz lielākai “gaļas mašīnai” nekā pie mums. Konkurence ir milzīga. Tas pats arī Lietuvā, kur ir liela atlase. Tu netiksi nevienā izlasē, ja nebūsi “gaļas mašīnas” uzvarētājs. Un pēc manām domām tieši no tā rodas šī pārliecība par sevi. Tu pat vari netikt reģiona vai jauniešu komandās Spānijā, jo atlase ir teju neizmērojama, ja neesi labāks par citiem, kas tur grib nokļūt.

Tad papildus jautājums – vai reģionu izlases Latvijā šo konkurenci nepalielinātu? To savā priekšvēlēšanu programmā bija ierakstījuši visi trīs prezidenta kandidāti. Bet tagad, cik saprotams, tam nepietiek naudas.

Es domāju, ka savā ziņā jā. Ja selekcija tiek veikta aptverot pēc iespējas precīzāku reģionu, nevis tikai no viena liela, tas, pirmkārt, papildus motivē spēlētāju. Viņam ir tā apziņa, ka viņš ir uzaicināts uz kādu nopietnāku komandu, ka par viņu ir interese. Un it īpaši jauniešiem tas ir ļoti svarīgs faktors. Un arī tas, ka pastāv iespēja nepalaist garām kādu talantu, ja tiek strādāts mazākās struktūrvienībās, kur var pievērst lielāku uzmanību niansēm un piekopt personīgāku pieeju spēlētājiem.

Bet vai tomēr nevajadzētu Latvijā pievērst lielāku uzmanību basketbola kultūras veidošanai? Jo pie mums ir tā – sāk audzināt patriotismu tikai brīdī, kad jau esi nonācis izlasē. Pirms tam – kā sanāk.

Tas ir sarežģīts jautājums. Arī basketbola kolektīva vidi neveido tikai treniņi un kopā būšana, bet tostarp apkārtējā vide. Protams, kultūrai un noteikumiem jābūt. Es tiešām nevaru izteikties par citu Latvijas jaunatnes treneru darba metodēm un kādas vērtības viņi sniedz bērniem, jo ikdienā tur neatrodos. Varu tikai apgalvot, ka vietās, kur esmu darbojies, tas notiek. Piemēram, es no spēlētājiem uzreiz prasu divas lietas – darba ētiku un disciplīnu. Bez tā nekas labs sanākt nevar.

Un fiziskā sagatavotība – tur neiepaliekam no spāņiem?

Daudz kas ir atkarīgs arī no profesionālisma līmeņa. Ja spēlētājs ir kādā sistēmā, tad principā viņš fiziski var būt tikpat gatavs kā viņa vienaudzis Spānijā. Ja apkārt ir tikpat progresēt griboši jaunieši, tas arī palīdz. Un, protams, resursi. Treneru. Domā Spānijā nomaļā ciemā nav līdzīgu problēmu? Ir.

Ko tev kā trenerim deva šī stažēšanās?

Es ļoti novērtēju to, ka man ir iespēja mācīties un iegūt jaunas zināšanas. Ne visas, protams, vēlāk ir iespējams realizēt, vadoties pēc specifiskiem apstākļiem, bet tomēr. Stažēšanās vislielāko pienesumu sniedz tieši emocionālajā gultnē. Ikdienā kā trenerim tu vairāk dod, protams, arī saņem, bet, kad vēl papildus tu ej un mācies, tas man rada papildus vērtību. Kur attiecīgi vēlāk es jauniegūtās zināšanas atkal varēšu nodot tālāk.

Ir bijusi iespēja aplūkot dzīvē darbībā daudz augsta līmeņa trenerus. No kura visvairāk mācījies, paņēmis idejas?

Pirmā lieta, kuru no katra trenera paņemu, ir ne tikai, ko darīt, bet ko arī nedarīt. Ko var integrēt manā basketbola redzējumā, un ko nevar. Kas man patika, piemēram, „Efes”, kuru tobrīd vadīja Perasovičs, vai „Fenerbahce”, kur bija Obradovičs, tā bija gatavošanās tieši uz „play-off” mačiem. Kā viņi pirms svarīgām spēlēm sagatavo spēlētājus. Gan taktiski, gan mentāli. Viss notika savādāk nekā regulārās sezonas laikā, jo spēles notiek ik pēc pāris dienām. Atlido, jāatpūšas, slikti nospēlē un aizmirsti, jo priekšā jau ir nākamā spēle, cits pretinieks. „Play-off” katra mača likme ir daudz augstāka, tāpēc arī, iespējams, lai nenogurdinātu spēlētājus sezonas laikā, gatavošanās pieejas atšķiras.

Piemēram, Skariola, kurš vada Spānijas izlasi un strādājis ar Eiropas grandiem. Viņš ir ļoti harizmātisks, visi viņu klausa. Arī, ja komandā ir lielās zvaigznes – visi klausās. Protams, kad viņam Spānijas izlasē ir pieejamas visas zvaigznes, tad arī no tām var prasīt daudz vairāk, dot lielāku informācijas apjomu un izvirzīt augstākas prasības, bet viņš atzina, ka metodiku nemaina. Kā viņš strādā ar zvaigznēm ierindā, tā arī, kad nav labākais pieejamais sastāvs. Kad esmu pie tādiem treneriem, es skatos visu – kā viņš komunicē ar asistentiem, spēlētājiem pirms treniņiem, pēc, par spēlēm un ārpus laukuma. No tādiem meistariem daudz ko var paņemt, un ne tikai taktiskās gudrības.

Un nevaru nepajautāt – par kādiem līdzekļiem notikusi tava stažēšanās? Izbraukājis esi ļoti daudz!

Pēdējais brauciens uz Spānijas izlasi bija par privātajiem. Ir kad palīdzēja „VEF Skola”, darba devējs nācis bieži pretī, bet pārsvarā par saviem līdzekļiem dodos. Un kamēr sieva nedusmojas, ka nevedu viņu nekur papildus ceļojumos, tikmēr cenšos aizbraukt, kur parādās kvalitatīva iespēja (iesmejas).

Paturpinot par jauniešu tēmu, bet specifiski Latvijā. Tagad ir attīstījušās vairākas organizācijas, kas pievērš uzmanību individuālajam darbam. Mūsdienās vispār ir iespējams izaugt par labu spēlētāju, ja netrenējies papildus atsevišķi no sporta skolas? Atcerēsimies, ka tas arī maksā naudu.

Atkarīgs no tā, kurā sistēmā esi. Protams, ka katrs ekstra treniņš dos savu vērtību. Bet ne tikai. Ir daudzas citas lietas, izņemot tikai papildus trenēšanos, kas var dot papildus pievienoto vērtību. Piemēram, fizioterapeita apmeklējums, fiziskais treniņš, vingrošana, video skatīšanās – tas viss ir svarīgi. Bet pats svarīgākais ir, lai ir mērķis. Ja jaunietim ir mērķis, viņš pats meklēs iespējas.

Pēdējā desmitgadē arī par izplatītu problēmu kļuva tieši jauno spēlētāju daudzi savainojumi. Var teikt ik vasaru dzirdam, kad kādam nav izturējušas saites vai ir citas problēmas. Ar ko tas skaidrojums – ar nepietiekamo papildus darbu, ar pārlieku lielo vai tas vispār ir mīts, ka tagad traumējas biežāk?

Pirmkārt, ir jāņem vērā, ka basketbols kļuvis ātrāks un fiziskāks, tāpēc attiecīgi tam ir jāaug līdzi un jāpievērš lielāka uzmanība preventīvām darbībām, lai traumas pēc iespējas lielākā apjomā novērstu. Otrkārt, mūsdienu tehnoloģijas mums sniedz tādu informācijas apjomu, ka uzzinām principā par jebkuru traumu, arī jauniešu vidū. Līdz ar to var rasties iespaids, ka te pēkšņi visi masveidā traumējušies. Jo atminos vēl 2000. gados, kad kādas komandas līderis varēja dabūt traumu, bet neviens par to nezināja.

Tagad parunāsim par tavu pieredzi kā trenerim pieaugušo basketbolā. 

Pirmo reizi man tāda pieredze radās pēc 2013. gada, kad saņēmu uzaicinājumu strādāt “VEF Rīga” sistēmā, proti, ar “VEF Skolu”. Protams, cik varēju, tik gāju arī uz lielās komandas treniņiem. 2017. gada decembrī jau kļuvu par asistentu Jānim Gailītim lielajā komandā, kur pavadīju arī nākamo sezonu, vienlaikus vadot arī kā galvenais treneris “VEF Skolu”. Un sezonu pēc tam tiku motivēts visu savu uzmanību vērst tieši uz šo jauniešu komandu, jo pilnvērtīgi apvienot abus darbus ir grūti. Nav neizdarāms, bet ir sarežģīti.

Un kā tu nonāci vīriešu valstsvienības izlases štābā?

Tobrīd ģenerālmenedžeris bija Artūrs Štālbergs, ar kuru iepriekš jau veiksmīgi biju darbojies U20 izlasē, kā arī treneris Roberts Štelmahers mani uzrunāja. Es divas reizes neapdomāju un, protams, ka uzreiz piekritu!

Saprotu, ka tā nebija tā patīkamākā pieredze ne tev individuāli, ne Latvijas basketbolam kopumā, bet tomēr jāatgriežas pie šī cikla. Bija daudz kritikas, kas saprotams. Īsumā – kas tur notika?

Ja runājam par pēdējo spēli ar bulgāriem, joprojām par to spēli domāju un izspēlēju to spēli galvā. Pirmkārt, tā bija mentālā cīņa visos līmeņos. Sāpīgi. Par spēli runājot – tādās spēles visu izšķir nianses.  Lielu un dziļu analīzi par notikušo veica daudzi.

Bet ko tu kā trenera asistents vispār vari palīdzēt kopējā procesā? Ne jau tikai bumbas padot treniņos un uzmundrināt spēlētājus mača laikā?

Asistenta darbs ir dot savu redzējumu, izteikties par taktisko zīmējumu un / vai piedāvāt kādas idejas, vēlams pēc iespējas plašākas. Es to vienmēr esmu darījis un nekad neesmu apvainojies, ja kāda no tām netiek ņemta vērā. Arī pats, strādājot ar jauniešu izlasēm, vienmēr esmu uzklausījis, ko man iesaka, bet gala lēmumu pieņem galvenais treneris. Tas ir normāls process un sporta sastāvdaļa. Ar Štelmaheru mums bija labs sadarbības process un no savas prizmas es palīdzēju, cik vien varēju.

Daudziem varbūt arī radies jautājums, ņemot vērā, cik daudz esi mācījies, pieredzējis un stažējies, kāpēc neesi rāvies uz pieaugušo basketbolu vairāk? Piemēram, vadīt kādu klubu vai kaut darboties kā asistents?

Vienmēr tam ir bijuši objektīvi apstākļi. Katra situācija ir jāskata atsevišķi. Piemēram, pirms Tokijas olimpiādes un iepriekš man bija piedāvājumi no dažiem LBL klubiem, bet tad man bija jautājums sev – ņemot vērā, ka tobrīd jau trīs gadus biju sevi ieguldījis darbā ar 3×3 izlasi un bija nosprausts mērķis, vai es spētu darīt abus darbus vienlaicīgi un vienlīdz labi? Jo bija ticība, ka mēs varam izcīnīt zeltu. Protams, nekas nebija garantēts un apsolīts, bet es ticēju, ka varam to izdarīt! Tas jau bija izveidojies kā viens no maniem sapņiem un arī darbu biju ieguldījis daudz. Daži cilvēki bija nelielā neizpratnē, kāpēc es atsaku un centos to argumentēt, kāpēc izdarīju tādu izvēli. Domāju pēc olimpiādes viņi mani saprata.  Man kā basketbola trenerim tādu izvēli bija izdarīt grūti, es pat teiktu nedaudz sāpīgi, jo bija jāizšķiras par vienu lietu. Bet man jau sirdslieta ir abas – gan klasiskais, gan tagad arī 3×3 basketbols. Mani līdzcilvēki – draugi, kolēģi, radinieki – atbalstīja, teica, ka jāiet uz mērķi, ko iepriekš biju nospraudis. Un tagad esmu olimpiskais čempions! Tad jau laikam pareizā izvēle tika izdarīta (smaida). Būtībā nedaudz ziedoju savu ego un ambīcijas kā basketbola trenerim, lai ietu uz šo mērķi, proti, olimpisko zeltu.

Tuvojamies sarunas noslēgumam. Pastāsti, lūdzu, kāda šobrīd ir tava darba ikdiena?

Strādāju gan „Turībā”, gan arī jauniešiem BS „Rīga/Centrs”, gan ar 3×3 izlasi. Notiek ikdienas darbs klasiskajā basketbolā un esam nosprauduši mērķi ar 3×3 komandu. Proti, ir izcīnīts olimpiskais zelts un Eiropas kauss. Tagad ir vēlme kolekcijai pievienot pasaules kausu un uz to arī ejam. No rīta ir darbs ar 3×3, no rīta un pēcpusdienā „Turībā” un atkal ar 3×3, pēc tam ar BS „Rīga/Centrs”. Kā saka, darba netrūkst (iesmejas).

Un kādi ir tavi tuvākie un plānākie plāni?

Tuvākais noteikti ir pasaules kauss ar 3×3 izlasi, kur vēlamies nostartēt pēc iespējas labāk. Protams, arī ar BS „Rīga/Centrs” sasniegt pēc iespējas augstvērtīgāku rezultātu jaunatnes līgā un veiksmīgi darboties ar „Turības” komandu.

Pastāsti, lūdzu, par „TRUBasketball” projektu.

Tas ir sociālais projekts, kur vēlme ir dot atgriezenisko saiti basketbola saimei. Esam rīkojuši jauniešiem vasarā atvērtos treniņus, arī sporta skolām, vai pat cenšamies palīdzēt kādai komandai aizbraukt uz kādu turnīru ārzemēs.

2021. gads, škiet, ir tavs labākais gads sportā. Ieguvi ne tikai labākā basketbola trenera balvu, bet arī labākā trenera balvu, ņemot vērā visus sporta veidus.

Labākais gads noteikti vēl ir priekšā (smaida). Bet ja godīgi, tad tas bija liels pagodinājums un gandarījums iegūt šādu atzinību. Zini kā, apetīte rodas ēdot, un iegūstot šīs balvas, manas ambīcijas auga. Nevēlos apstāties pie sasniegtā.

Un kas tev ir mainījies dzīvē kopš esi kļuvis par olimpisko čempionu?

Man kā trenerim nekas nemainījās. Kāds es biju iepriekš, tāds esmu vēl joprojām. Uzvarot olimpiādē nemainījos. Ieguvu pārliecību par iepriekš darīto, ka tas tiek darīts pareizi. Protams, vienmēr jāpielāgojas un jāpilnveidojas, bet pārliecība man noteikti auga. Tagad manī arī vairāk ieklausās (iesmejas). Kaut gan manas idejas nav mainījušās.

Bet ambīcijas klasiskajā basketbolā tev vēl ir – kļūt par galveno treneri?

Protams. Bet tajā pašā laikā cienu to darbu, ko šobrīd jau daru, un noteikti no nepametīšu pusnovārtā. Ir tuvāki un tālāki mērķi, bet, lai tos sasniegtu, ir jāiet soli pa solim. Ko arī cenšos darīt.